Manai vidusskolai svētkos!
Tas bija tik sen, kad man vēl bija 7 gadi. Bet visu rajonu pazinu kā savus piecus pirkstus. Savu rajonu – Imantu. Es tajā laikā jau biju liels puika. Bērnudārzā jau pirmais noskrēju lielo apli, lai audzinātāja priecīga mani paķertu un uzmestu augstu gaisā. Bērnudārza izlaidumā jau bija skaidrs, kurš gads tur ir galvenais un pārējie ir tikai sīkie. Un tad sekoja pilnīgi cits notikums. Jāgatavojas skolai. Viss pagalms stāstīja par savām skolām. Man nebija ne jausmas par savu jauno skolu. Zināju, ka tā nav tuvumā esošā, kur iet visi mani korifāni (pagalma futbola un hokeja draugi).
Pienāca 1.septembris un mani kaut kur veda. Uz centra pusi, bet līdz centram, netikām. Pa Jūrmalas gatvi, tad nogriezāmies pa kreisi un privātmāju ieskauta, balta tur tā stāvēja – 69.vidusskola. Skaitlis toreiz man nelikās ne dīvains, ne interesants, pretēji tagadējām reakcijām no citu puses.
Mazie ķipari, ģērbti zilās skolas formās, uz pleciem uzšūtām emblēmām, kurās attēlotas riņķojošas planētas saules sistēmā, turoties pie vecāku rokām, gaidīja savu pirmo zvanu. Meitenes baltos žabo un lielām baltām bantēm matos. Tādi mēs izskatījāmies. Viens otru nepazīdami, lielām somām uz muguras, kur kāds gudrs dizaina vīrs bija uzrakstījis, ka 2X2=4. Bija penālis un gladiolas. Tas bija tik svinīgi. Bija 1983.gads.
Pirmajās klasēs skolas formas smērējās ātrāk, kā pienāca stundu beigas. Dzēšgumiju futbols, skriešana, lēkšana kaudzē, mazās plēšanās vienkārši tāpat un manas formas ceļgali un žaketes elkoņi kļuva spīdīgi no grīdu vaskojamā līdzekļa.
Milzīgs daudzums bērnu, kas auga un baudīja šīs skolas burvību un blakus esošo mežu. Pirmās klases pastāvīgie kautiņi ar krievu valodā runājošiem pretējas klases skolniekiem jau otrajā gadā spieda vadību atstāt tikai latviešu klases. Nebija ne naida, ne kā, bet kaut kas tajā bija ļoti nozīmīgs. Cik nu es savos 7 gados sapratu.
Tad pirmais oktobrēnu uzņemšanas pasākums. Es biju tik priecīgs par to zvaigznīti pie atloka, bet jau gribēju kļūt pionieri. Nebija ilgi jāgaida, un jau pēc četriem gadiem es tāds kļuvu. Tālāk, protams, komjaunietis. Paralēli mācībām arī režīma karjera. Bet… tad notika cīņa par pareizo valsts iekārtu. Ļeņina atribūtus nomainīja auseklīši un Lielvārdes jostu simbolika. Skolas mainījās līdzi laikam. Nemainījās tikai fizkultūras skolotāja dzeltenais treniņtērps. Nāca jauni skolotāji. Mēs augām, mūs audzināja un skoloja. Pieauga arī mūsu atbildība. Vidusskolas eksāmens. Tik liels prieks, ka varēja vēl trīs gadus palikt šajās otrajās mājās. Mums jau bija savs kabinets un tad sākas jauniešu dzīve. Klases vakari, kas iziet no skolas rāmjiem un sajūta, ka arī skolotāji tevi uztver kā pieaugušo.
Žetonu vakars un tik ātri jau izlaidums. 1994.gads.
Pa kuru laiku tas paskrēja. Saka, ka vietai ir nozīme. Ir, bet tikai kopā ar cilvēkiem skolotājiem un skolēniem.
Un tādi tur bija – gudri, jautri, skaisti un neprātīgi.
Lai mana skola pastāv vēl ilgi un izaudzina daudz labus cilvēkus., jo tas ir vissvarīgākais dzīvē.
Daudz laimes – Rīgas 69. vidusskola, Tavā 45 gadu jubilejā!